Latvijas pilskalnu jaunatklāšanas renesanse. Kā tehnoloģijas ļauj ieskatīties tālā senatnē

Atašienes pilskalns

Atašienes pilskalns

Daudzas latviešu teikas vēsta par zemē nogrimušām pilīm, kuras ir iespējams izglābt, ja varonis ir spējīgs turēties pretī dažādiem par sargiem noliktajiem aizsaules briesmoņiem. Mūsu dienās šādam varonim talkā nāk modernās tehnoloģijas, un Latvijas senvēstures noslēpumus var censties uzminēt, neizejot ārā no silta Rīgas biroja. Tā šovasar no jauna tika atklāts par iznīcinātu uzskatīts pilskalns Atašienes pusē.

Autori: Jānis Rancāns (LSM.lv ziņu redaktors)

Pazudušais un no jauna atrastais Atašienes pilskalns

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pazīstamais Latvijas senatnes pētnieks Ernests Brastiņš aprakstīja 283 pilskalnus un veica to uzmērījumus. Viņa pētījumu rezultāti ir publicēti četrās grāmatās un ir kļuvuši par visaptverošāko mēģinājumu apkopot lielāko daļu Latvijas pilskalnu.

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pazīstamais Latvijas senatnes pētnieks Ernests Brastiņš aprakstīja 283 pilskalnus un veica to uzmērījumus. Viņa pētījumu rezultāti ir publicēti četrās grāmatās un ir kļuvuši par visaptverošāko mēģinājumu apkopot lielāko daļu Latvijas pilskalnu.

Kad pētnieki pēc Otrā pasaules kara mēģināja Brastiņa pilskalnus no jauna apsekot, atklājās, ka dažviet realitāte vairs neatbilst aprakstiem. Tā izskatījās arī Krustpils novadā esošā Atašienes pilskalna gadījumā. Pārlasot vēlāku gadu atskaites, pētnieki secināja, ka šis pilskalns norakts grantī. Objekts tika svītrots no kultūras mantojuma sarakstiem un netika minēts literatūrā.

Ķoderu pilskalns

Ķoderu pilskalns

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NMKP) eksperts, Latvijas kultūras akadēmijas profesors, daudzu grāmatu autors un pilskalnu pētnieks Juris Urtāns stāsta, ka septiņdesmitajos gados – pētot Brastiņa aprakstīto vietu – arheologi secinājuši, ka dabā Atašienes pilskalna vietā eksistē tikai smilšu karjers, arī vietējie cilvēki neko nav zinājuši pateikt.

“1984. gadā pilskalnu izslēdza ārā no saraksta, un līdz mūsdienām viņš tajos sarakstos vairs nebija. Tur bija dīvainas lietas, skolnieki gājuši ekskursijā no Marinzejas muižas uz pilskalnu. Man arī studenti tieši no turienes bija, un arī viņi sacīja, ka gājuši ekskursijās uz pilskalnu. Nu jā… var jau būt, ka tur skolotāji sauca kaut ko citu par pilskalnu,” stāsta Urtāns.

Pavisam nesen Latvijā publiskai lietošanai kļuva pieejamas aerolāzerskenēšanas projekta ietvaros iegūtas valsts reljefa kartes. Sākotnēji iecerēts kā palīgs ekonomisku lēmumu pieņemšanai un valsts aizsardzībai, aerolāzerskenēšanas iegūtie dati izrādījās noderīgi arheologiem. No gaisa uzņemtajos attēlos bija redzamas dažādas vēsturiskas, cilvēka rokām veidotas reljefa daļas. Drīz vien arheologiem sāka pienākt ziņojumi par daudzām aizdomīgām Latvijas vietām.

Pētīt Latvijas vēsturi tagad varēja, nevis stundām ilgi klīstot pa dažādiem brikšņiem un salstot tālu no civilizācijas, bet gan neatraujoties no datora ekrāna. Tā kādā pērnā pavasara dienā, apskatot savas dzimtās puses reljefu, māsa un brālis - Ilona un Edgars Vilcāni - pārsteigti secināja, ka kāds uzkalns atbilst pilskalna pazīmēm – tam ir cilvēku roku taisīti vaļņi un nogāzes. Informācija tika nodota Urtānam, kurš objektu pārbaudīja klātienē. Izrādījās, ka tas ir aizmirstais Atašienes pilskalns.

Brastiņa kartēs nezināmā veidā bija ielavījusies kļūda – Atašienes pilskalns atzīmēts pusotru kilometru uz dienvidiem no vietējās dzelzceļa stacijas, lai gan patiesībā ir ap 1,5 kilometriem tālāk no Brastiņa atzīmes kartē. Arī vietējie iedzīvotāji kalnu saukuši nevis par pilskalnu, bet gan par … Baterijas kalnu.

….Turpināt lasīt…..

Alise Gunnarssone