Latvijas arheoloģiskais piemineklis 2023. gadā – Svētupes lībiešu upurala

1. attēls Lībiešu upuralas aizgruvuma noskalošana ar hidromonitoru.

Lai pievērstu uzmanību Latvijas arheoloģiskā un dabas mantojuma aizsardzībai un aizsargājamo objektu dažādībai, Latvijas Arheologu biedrība par 2023. gada arheoloģisko pieminekli izraudzījusies valsts nozīmes kultūras pieminekli “Svētupes lībiešu upurala – kulta vieta” (Nr. 1476), kas 2001. gadā iekļauta arī aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstā.

Šīs gads īpašs ne vien ar to, ka tieši pirms 50 gadiem tika veikta Svētupes upuralas arheoloģiskā izpēte arheologa Jura Urtāna vadībā (1973), bet arī tādēļ, ka 2023. gads ticis izvēlēts par Lībiešu mantojuma gadu, kas turpina pagājušā gada nogalē aizsākto pasākumu virkni, kas veltīta ANO izsludinātajai Starptautiskajai pirmiedzīvotāju valodu desmitgadei (2022-2032). Lībiešu kultūras mantojuma saglabāšanas ziņā būtiski atzīmēt, ka Latvijā t.s. upuralas līdzšim konstatētas vienīgi lībiešu apdzīvotajās teritorijās – Svētupes, Salacas, Gaujas un Īģes upes krastos - un ir unikāla liecība par seno sakralitāti lībiešu kultūrtelpā.

2. attēls Arheoloģisko pētījumu uzsākšana Svētupes lībiešu upuralā 1973.g.

Tieši ar Svētupes upuralas izpēti 1971. gadā Guntis Eniņš uzsāka sistemātisku Latvijas alu izpēti un pirmoreiz Latvijā atklāja petroglifus – alu vai klinšu sienās iegrebtas zīmes. Jāatzīmē, ka Svētupes upuralā konstatēts Latvijā lielākais ar gadskaitli datēto 17.-18.gs. petroglifu skaits. 1971. gada vasarā G. Eniņš veica alas uzmērīšanu un izstrādāja saglabājušo (neiegruvušo) atzarojumu plānus. 1972. gadā Svētupes upuralu izpētei pievienojās Viktors Grāvītis, kas ekspedīcijas laikā ar hidromonitora palīdzību ieskaloja Svētupē augsni no alas priekštelpas aizgruvuma (sk 1. att.), kura atsegšana ar lāpstām tika uzsākta jau iepriekšājā gadā. Savukārt 1973. un 2013. gadā Jura Urtāna vadībā Svētupes lībiešu upuralās tika veikti arheoloģiskie izrakumi (sk. 2. un 3. att.), kuru laikā tika iegūts bagātīgs arheoloģiskais materiāls. Starp atradumiem dominēja monētas, taču tika atrasti arī, piemēram, bronzas gredzeni un saktiņas, apģērba aizdares āķīši, pogas un zvārgulīši, dzelzs naglas, baltmāla pīpju fragmenti, kaula adata, bišu vaska gabaliņi, kā arī liecības par pārtikas ziedojumiem - zaķu, aitu, mencas un vistu kauli, un olu čaumalas. Ļoti iespējams, ka upuralā tika ziedota arī vilna un putnu spalvas, kas attiecīgi augsnē nebija saglabājušās, taču tās piemin rakstīto avotu liecības: 1839. gada 15. augustā, apzinot Latvijas arheoloģiskos pieminekļus, alas apmeklēja Tērbatas universitātes vēstures profesors Fridrihs Kruze, kurš alā novērojis krāsotas vilnas un gaiļa spalvu ziedojumu. Alas kultūrslānī atrastie artefakti datējami ar 14.-19. gs., taču atsevišķi priekšmeti (monētas, sveces, ziedi) tiek novietoti arī mūsdienās. Par alas kā svētvietas izmantošanu liecina ne vien arheoloģiskais materiāls, bet arī 17.-18.gs. rakstīto avotu liecības un bagātīgs folkloras materiāls.

3. attēls Arheoloģiskie pētījumi Svētupes lībiešu upuralā 1973.g.

Svētupes upurala atrodas Svētupes krastā pie Kuiķuļu mājām un veidojusies ūdenim pakāpeniski izskalojot ceļu devona perioda smilšakmens klintī. Savu īpašību dēļ (smilšakmens ir mīksts un nenoturīgs nogulumiezis) ala laika gaitā būtiski mainījusi savu veidolu. Tās dēdēšana turpinās arī mūsdienās. Spriežot pēc Fridriha Kruzes 1839. gada zīmējuma, 19. gs. alai vēl bijusi viena kopēja ieeja (sk. 4. att.). Diemžēl smilšakmens alas kā senatnē, tā mūsdienās nav pasargātas arī no cilvēku postījumiem. Apmeklējumu laikā uz alu sienām iegravētie unikālie petroglifi tiek iznīcināti gan neapzināti - ar apģērbu noberžot alu sienu virsmu, gan apzināti – līdzās vai virs senajiem petroglifiem ieskrāpējot vārdus un gadskaitļus. Turklāt nereti tiek aizmirsts, ka cilvēku klātbūtne traucē alās ziemojošos aizsargājamos dzīvniekus – sikspārņus.

4. attēls Svētupes lībiešu upuralas ieeja 1839.gada 15.augustā.

Svētupes upurala nebūt nav vienīgā ala Latvijā, kurā konstatēti petroglifi un, iespējams, veiktas sakrālas darbības, tādēļ 2023. gada ietvaros plānots aktualizēt upuralas kā specifisku arheoloģisko un dabas pieminekļu grupu, kas sava nelielā skaita un trausluma dēļ pieprasa saudzējošu sabiedrības attieksmi un izpratni gan indivīda, gan pašvaldību un valsts līmenī, paplašinot uztveri par alām ne tikai kā tūrisma resursa, bet arī kultūrvēsturiskā mantojuma un dabas vērtību izpratnē.

Tradicionāli Latvijas Arheologu biedrība mudina apmeklēt gada arheoloģijas pieminekli klātienē. Taču, lai samazinātu Svētupes upuralas un tās sienās iegravēto petroglifu bojājumus potenciālā tūristu pieplūduma un objektu saudzējošas tūrisma infrastruktūras trūkuma dēļ, šogad izņēmuma kārtā aicinām gada arheoloģijas pieminekli - Svētupes lībiešu upuralu - “izstaigāt” attālināti, ar 3D modeļa starpniecību.

Informāciju sagatavoja LAB biedrs, LU Latvijas Vēstures institūta zinātniskais asistents un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta krājuma glabātājs Eduards Plankājs.

Imeldas Piļpukas bakalaura darba “Ģeoloģisko objektu 3D uzmērīšana” (2020.gads) ietvaros izveidotais Svētupes lībiešu upuralu realitātes 3D modelis tapis ar darba vadītāja Inta Luksa (SIA “Mikrokods”) un Dr.sc.ing., asoc. prof. Māra Kaļinkas (RTU Ģeomātikas katedra) atbalstu.

Izmantotie avoti un literatūra padziļinātai izziņai:

Eniņš, G. Lībiešu upuralas. Latvijas daba: Enciklopēdija. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 3.sēj., 1995. 113.lpp.

Justīne Jaudzema, Janīna Kursīte, Sandis Laime, Rūta Muktupāvela, Rasma Noriņa, Digne Ūdre, Juris Urtāns, Ieva Vītola. Vidzemes Svētupe mītiskajā un reālajā kultūrtelpā. Sast. un zinātn. red. Juris Urtāns. Rīga: NT Klasika, 2015.

Kursīte, J., Noriņa, R. Svētupe krustām šķērsām. Nordik, 2017.

Laime, S. Svētā pazeme: Latvijas alu folklora. Rīga: Zinātne, 2009.

Laime, S. Zīmju klintis. Latvijas Arheoloģijas rokasgrāmata, 2021. 404.-406.lpp.

Laime, S., Urtāns, J. Svētupes lībiešu upurala. Jelgava: Nordik, 2016.

Urtāns, J. Lībiešu Upurala. Latvijas Arheoloģijas rokasgrāmata, 2021. 403.lpp.

Urtāns, J. Negaidīti arheoloģiskie atklājumi alās. Dabas un vēstures kalendārs 1975. Rīga: Zinātne, 1975. 251.-254.lpp.

Urtāns, J. Senās kulta alas Latvijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr.2., 1977. 85.-94.lpp.

Urtāns, J. Seno pagāniskā kulta vietu arheoloģiskā izpēte. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1973.gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1974. 71.-74.lpp.

Urtāns, J. Svētupes lībiešu upuralas arheoloģiskās izpētes rezultāti. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 11. (400), 1980. 71.-84.lpp.

Piļpuka, I. Ģeoloģisko objektu 3D uzmērīšana. Bakalaura darbs. RTU Ģeomātikas katedra, 2020.

Attēli:

1.att. Lībiešu upuralas aizgruvuma noskalošana ar hidromonitoru. Foto no Jura Urtāna arhīva, 1973.g. Pēc: Laime, S., Urtāns, J. Svētupes lībiešu upurala. Jelgava: Nordik, 2016. 33.lpp.

2.att. Arheoloģisko pētījumu uzsākšana Svētupes lībiešu upuralā 1973.g. Foto: Juris Urtāns. Pēc: Laime, S., Urtāns, J. Svētupes lībiešu upurala. Jelgava: Nordik, 2016. 34.lpp.

3.att. Arheoloģiskie pētījumi Svētupes lībiešu upuralā 1973.g. Foto: Juris Urtāns.

4.att. Svētupes lībiešu upuralas ieeja 1839.gada 15.augustā. Pēc: Kruse 1842, 7 Tab., 67:3.