JAUNĀKIE TAURA KAULU UN MAMUTA ZOBU DATĒJUMI

Ko vēsta jaunākie datēšanas rezultāti par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamajiem īpaši retajiem priekšmetiem – taura galvaskausu, mamuta zobiem un citiem? Lūk, ko izpētījuši, uzzinājuši un secinājuši muzeja Arheoloģijas departamenta darbinieki: Jānis Ciglis, Austra Engīzere un Rūta Vecmuktāne.

Attēlā: Taura galvaskauss ar ragiem. Foto: Rūta Vecmuktāne.

Latvija ir galējā dienvidu robeža, kur ledus laikmeta beigās mamuti vēl ir bijuši sastopami, kamēr teritorijās uz dienvidiem un rietumiem no Latvijas (Lietuvā, Dānijā, Dienvidzviedrijā) un Somijā tie izzuduši ātrāk. Tomēr to, ka mamuti šeit tik vēlu dzīvojuši, pagaidām apstiprina tikai viena indivīda agrāku analīžu rezultāti. Analīzes tika veiktas nolūkā noskaidrot, vai šie abi konkrētie mamuti ir dzīvojuši Latvijas teritorijā vienlaicīgi ar pirmajiem šeit ienākušajiem cilvēkiem ledus laikmeta beigās (tā sauktie reliktie mamuti), vai tomēr ir senāki – no starpledus laikmeta.

Ar VKKF atbalstu tika veiktas C14 analīzes arī diviem mamuta zobiem, kas atrodas LNVM krājumā: dzeroklim no Bauskas apriņķa Dirdes grantsbedrēm un Daugavas krastā Piedrujā atrastajam ilknim jeb triecējzobam. Vēl divi citi mamuta zobi tika pārbaudīti un atzīti par derīgiem šādu analīžu veikšanai nākotnē.

Latvija ir galējā dienvidu robeža, kur ledus laikmeta beigās mamuti vēl ir bijuši sastopami, kamēr teritorijās uz dienvidiem un rietumiem no Latvijas (Lietuvā, Dānijā, Dienvidzviedrijā) un Somijā tie izzuduši ātrāk. Tomēr to, ka mamuti šeit tik vēlu dzīvojuši, pagaidām apstiprina tikai viena indivīda agrāku analīžu rezultāti. Analīzes tika veiktas nolūkā noskaidrot, vai šie abi konkrētie mamuti ir dzīvojuši Latvijas teritorijā vienlaicīgi ar pirmajiem šeit ienākušajiem cilvēkiem ledus laikmeta beigās (tā sauktie reliktie mamuti), vai tomēr ir senāki – no starpledus laikmeta.Latvijas teritorijā ir atrasts daudz unikālu arheoloģisku liecību, kuru vērtību un vienreizīgumu bieži vien neapjaušam. Viens piemērs ir Brendiķu purvā atrastā nelielā sakrālas nozīmes oša koka laiviņa un tās datēšana ar C14 metodi. Laiviņa, kuru agrāk uzskatīja par vēlā dzelzs laikmeta (10.–11. gadsimts) darinājumu, izrādījās no vidējā mezolīta (8. gadu tūkstotis pirms mūsu ēras), kas ir unikāla senlieta visas Austrumieropas un Ziemeļeiropas mērogā. Laiviņa tika atrasta 19. gadsimta beigās Brendiķu purvā, rokot kūdru, pēc tam nonāca Valmieras latviešu biedrības īpašumā (muzejā). 1933. gadā Pieminekļu valde to nodeva Valsts vēsturiskajam muzejam, un patlaban tā glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Līdz ar laiviņu Valmieras latviešu biedrībā nonāca Brendiķu mājai blakus esošajā Ķikura purvā atrastais taura (bos primigenius) galvaskauss ar ragiem. Arī to Pieminekļu valde 1933. gadā nodeva Valsts vēsturiskajam muzejam. Abas senlietas – laiviņa un galvaskauss – ir vienīgās senlietas, kas saglabājušās no kādreizējā Valmieras latviešu biedrības muzeja, jo 1944. gadā tas kopā ar Valmieras pilsētu nodega.

Attēlā: Taura galvaskauss un mamuta zobi: triecējzobs un dzeroklis. Foto: Austra Engīzere.

Pēc atrašanas galvaskauss ir piedzīvojis interesantu vēsturi. Tas bija izstādīts 1896. gadā pirmajā lielajā latviešu etnogrāfiskajā izstādē Rīgā. Fotoattēls un ziņas par galvaskausu un laiviņu ir publicētas novadpētnieka Valdemāra Baloža 1909. gadā izdotajā grāmatā “Jumaras leja”. Pieminekļu valde 1931. gadā galvaskausu kopā ar laiviņu iekļāva valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Pēc II pasaules kara līdz 1990. gadam tas atradās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā, un 2016. gadā tika izstādīts kā viens no 1896. gada izstādes autentiskajiem eksponātiem LNVM veidotajā izstādē “Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Pēc atraduma apstākļiem spriežot, taura galvaskauss varētu būt aptuveni tikpat vecs, cik pieminētā laiviņa. Tā kā šis ir vienīgais veselais taura galvaskauss, kas atrasts Latvijas teritorijā, tad muzeja darbiniekiem radās doma to nodatēt. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansiālu atbalstu 2019. gada pavasarī kaula paraugs tika aizsūtīts uz Poznaņas laboratoriju Polijā, un jau augustā bija zināmi rezultāti. Diemžēl aizdomas, ka taura galvaskauss un koka laiviņa purvā ir nonākuši vienā laikā, neapstiprinājās. Tomēr iegūtie rezultāti ir gana nozīmīgi – taurs dzīvojis laika posmā no 5626. līdz 5559. kalibrētajam gadam pirms mūsu ēras, kas attiecas uz vēlo mezolītu.

Ar VKKF atbalstu tika veiktas C14 analīzes arī diviem mamuta zobiem, kas atrodas LNVM krājumā: dzeroklim no Bauskas apriņķa Dirdes grantsbedrēm un Daugavas krastā Piedrujā atrastajam ilknim jeb triecējzobam. Vēl divi citi mamuta zobi tika pārbaudīti un atzīti par derīgiem šādu analīžu veikšanai nākotnē.

Latvija ir galējā dienvidu robeža, kur ledus laikmeta beigās mamuti vēl ir bijuši sastopami, kamēr teritorijās uz dienvidiem un rietumiem no Latvijas (Lietuvā, Dānijā, Dienvidzviedrijā) un Somijā tie izzuduši ātrāk. Tomēr to, ka mamuti šeit tik vēlu dzīvojuši, pagaidām apstiprina tikai viena indivīda agrāku analīžu rezultāti. Analīzes tika veiktas nolūkā noskaidrot, vai šie abi konkrētie mamuti ir dzīvojuši Latvijas teritorijā vienlaicīgi ar pirmajiem šeit ienākušajiem cilvēkiem ledus laikmeta beigās (tā sauktie reliktie mamuti), vai tomēr ir senāki – no starpledus laikmeta.

Šoruden saņemtie analīžu rezultāti liecina, ka abi indivīdi ir dzīvojuši vēlā Vislas apledo-juma laika sākumā, kādā no atkušņu periodiem, un datējami ar 30 000–32 000 kal. g. pr. Kr., un diemžēl nav saistāmi ar relikto mamutu populāciju.

Sīkāka informācija LNVM novembra ziņneša 12. lpp. —- http://lnvm.lv/?page_id=227