Kā rīkoties, ja atrasta vērtīga senlieta?

Edīte Brikmane

LV portāls

Kā pareizi rīkoties, ja ir uziets senatnīgs priekšmets, kam varētu būt kultūrvēsturiska vērtība? Lai gan likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” jau vairākus gadus ir ietverts pienākums nekavējoties par šādiem atradumiem paziņot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI), šis jautājums ir kļuvis īpaši aktuāls šogad. Kopš 2018. gada 1. janvāra par nelikumīgām darbībām ar valstij piederošām senlietām, tai skaitā to glabāšanu, pārvietošanu, pirkšanu, pārdošanu vai izvešanu no valsts, ir paredzēta kriminālatbildība.

 FOTO: LETA

FOTO: LETA

ĪSUMĀ

  • Senlietas ir cilvēka apzinātas darbības rezultātā radīti priekšmeti – artefakti, kas atrasti zemē, virs zemes vai ūdenī. Piemēram, rotaslietas, ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti.

  • Atradēja pienākums ir par objektiem, kuri atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās un kuriem varētu būt kultūras vērtība, nekavējoties paziņot VKPAI.

  • Arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas – ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot – pieder valstij.

  • Senlietas, par kurām likumā noteiktajā kārtībā nav paziņots, ir izņemtas no civiltiesiskās apgrozības un nevar atrasties privātīpašumā.

  • Tas neattiecas uz senlietām, par kurām līdz 2013. gada 30. martam persona ir paziņojusi VKPAI.

 

Plašāks izklāsts par izmaiņām Krimināllikumā ir pieejams LV portāla skaidrojumā “Kriminalizē nelikumīgu valstij piederošu senlietu iegūšanu, glabāšanu un tirdzniecību”. Tomēr LV portālam iesūtītie iedzīvotāju jautājumi liecina, ka ir daudz neskaidrību. Piemēram, kā zināt, vai atradums ir senlieta? Vai pietiek, ja paziņošanas pienākumu izpilda telefoniski vai elektroniski? Iedzīvotājus arī interesē, vai grozījumi Krimināllikumā attiecas uz tādu senlietu glabāšanu, kas uzietas pirms daudziem gadiem un savā ziņā jau kļuvušas par ģimenes relikviju.

 

Jaunatklātus objektus aizsargā likums

Senlietas likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 2. panta izpratnē ir cilvēka apzinātas darbības rezultātā radīti priekšmeti – artefakti, kas atrasti zemē, virs zemes vai ūdenī. Piemēram, rotaslietas, ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti, keramikas izstrādājumi, monētas veselā vai fragmentārā veidā. Šī likuma 7. panta ceturtajā daļā noteikts, ka senlietas, kas atrastas arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī (ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot), pieder valstij un tās glabā publiskie muzeji.

Vēsturiskus artefaktus mēdz uziet biežāk, nekā sākotnēji varētu šķist. Viens no pēdējā laika zināmākajiem atradumiem – labi saglabājies arābu sudraba dirhēmu depozīts – uziets pagājušā gada nogalē Skrundas novadā, kultivējot lauku ar lauksaimniecības tehniku. Pagājušajā pavasarī savā zemē kāds iedzīvotājs uzgāja mezolīta laikmeta aļņa raga kapļus. Uzskaitījumu varētu turpināt – mūsu zeme glabā vēl daudz neatklātu vēstures liecību.

Lai atrašanas gadījumā senlietas nonāktu tur, kur tām jābūt, – publiskā muzejā, jaunatklātus objektus aizsargā likums. Precīzāk, likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 17. pantā ir noteikts atradēja pienākums par objektiem, kuri atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās un kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, kā arī par to atrašanās vietu un apstākļiem nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā paziņot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Turpat arī noteikts, ka “jaunatklātie objekti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas, līdz jautājuma izlemšanai par šo objektu iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no dienas, kad par to ticis informēts objekta īpašnieks, atrodas valsts aizsardzībā”.

..... turpināt lasīt ......